Pēclaikā (Kārlis Skalbe)

Ar grēka zīmi dadzinošu sejā

Kā maita gulēju es dzīves lejā.

Bij garām cīņas, mīla pazaudēta,

Un dzīve - dāvana manlikās lēta.

Vairs debesīs es balsis nedzirdēju,

kas reiz uz pravietīgām cīņām sauca.

Tik zeme elpoja ar lēnu vēju,

Kluss izmisums man prātus jauca.

Ak, atmiņas, cik jūsu saule sēra!

Tā mani dedzina kā lauka plienu.

kad iemigs sirds, kas velti acis vēra?

Es gaidu citu, skanīgāku dienu.